“…Šķidrie aprīļa sniegi kā slīkšņa zīž mani iekš sevis un velk mani dibenā kā tādi spīganu gari, un negribas pretoties, bet rokas, kājas un sirds negrib nogrimt un dauzās- un velti, un noslīkstu es šajos kūstošajos sniegos, bet tie, kuriem trūkšu, lai domā, ka noslīku pavasarī.”
Ojārs Vācietis
